Katru dienu pamostos, pierunādams sevi, ka neturēšos pie tevis un palaidīšu prom. Bet šorīt, tāpat kā agrāk, es atkal atvēru acis, un sajutu tavas dvēseles maigus čukstus.
Sasodīts, es joprojām viņu mīlu, neskatoties uz pieliktajām pūlēm, ko es veicu katru dienu, lai par viņu aizmirst un iemīlēt kādu citu. Bet, tiklīdz padomāju par viņu, visi mani nodomi izgaist, un es atkal iegrimstu neprātīgās jūtās
Viņa mani apbur, vajā manas domas, vēlmes un sapņus – un es neko nevaru ar sevi padarīt. Es cenšos izvairīties no patiesības un racionalizēt savu uzvedību kā spēcīgu aizraušanos vai iekāri, ignorējot acīmredzamo.
Es jūtu mīlestību, un mana mācība ir tāda, lai to atzītu. Bet es nevaru būt ar viņu un vienkārši pateikt: “Es mīlu tevi”. Ko tad man darīt?
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu